Nu tā kā šodien ir Starptautiskā zvaigžņu skaitīšanas diena nolēmu papētīt ''zvaigznes''

Katrs esam raudzījušies debesīs un redzējuši šīs mazās lampiņas debesu jumā, kuras sauc par zvaigznēm. Tā vien liekas, ka viss tur ir pavisam vienkārši, bet tā nav. Raksts ar mazākzināmiem zvaigžņu faktiem. Jauku lasīšanu un ceru, ka patiks! 

1.Lielākā daļa no zvaigznēm, kuras mēdz redzam ir binārās zvaigznes. Tas ir, divas zvaigznes riņķo viena ap otru un veido tādu kā iedomātu gravitācijas punktu, vai arī mazākā zvaigzne riņķo ap „galveno” zvaigzni. Dažreiz notiek pat materiāla pārnešana no mazākās uz lielāko zvaigzni. Ir masas ierobežojumi, kādu planēta var izturēt pirms kodolreakciju saplūšanas. Ja Jupiters bijis tik liels visos laikos, tas, iespējams, varēja būt kopā ar kādu brūno punduri vai daļēju zvaigzni. Šīs attiecības ir novērojamas citās Zvaigžņu sistēmās. Lielākā daļa materiāla, ko gravitācija apņem kādā noteiktā vietā kļūst par masas vienību, kas beigās var iedegties kā zvaigzne. Vienā Zvaigžņu sistēmā var atrasties daudz vairāk kā tikai viena zvaigzne. 

2.Baltie punduri vai tā saucamās „mirušās zvaigznes”. Pēc sarkanā milža fāzes arī mūsu pašu Saule kļūs par balto punduri. Baltie punduri ir apmēram parastas planētas rādiusā ( piemēram, Zemes, bet ne Jupitera), tomēr ar savu zvaigznes blīvumu. Šīs process ir iespējams nošķiroties elektroniem no atomu kodoliem, tādējādi palielinās iespējamā telpa un blīvums palielinās. Ja jūs rokā turētu atomu, elektroni riņķotu 100 vai pat vairāk metru rādiusā. Galu galā, baltie punduri atdziest un vairs neizstaro gaismu. Par šo balto punduru skaitu visā Visumā nav īstas skaidrības, pat aptuvenos skaitļus ir grūti nosaukt.

3.Ja zvaigzne ir pietiekami liela, lai beigtu baltā pundura fāzi, bet pārāk maza, lai kļūtu par melno caurumu, tā kļūst par eksotipa zvaigzni, pazīstama arī kā neitronu zvaigzne. Neitronu zvaigzne ir ļoti līdzīga baltajam pundurim, bet tās deģenerēšanās ir notikusi savādāk.

 Neitronu zvaigznes veidojas no neitronu deģenerēšanās masas, kas veidojas visiem elektroniem un pozitīvi uzlādētajiem protoniem evakuēties, tādējādi atstājot tikai neitronus, kas arī veido lielāko daļu šī tipa zvaigžņu. Neitronu zvaigznes masa varētu būt līdzīga mūsu Saules masai, bet to rādiuss ir mazāks par 50 km, parasti no 10-20 km. Šīs neitronu deģenerēšanās masa tējkarotē varētu svērt 900 reizes vairāk nekā Lielā Gizas piramīda. 

4.Ja jūs vērotu neitronu zvaigzni, jūs varētu ieraudzīt abus tās polus, jo neitronu zvaigzne darbojas kā gravitācijas lēca, izliecot gaismu caur lielo gravitācijas lauku. Ap 700 matērijas riņķojumu notiek 1 sekundes, kas rada lielo radiāciju un palīdz izstarot gaismu.

5. Eta Carinae ir viena no lielākajām Zvaigžņu sistēmām mums apkārt. Tā ir 100 reižu smagāka par mūsu Saules sistēmu, bet rādiusā tā ir apmēram vienā lielumā ar to. Tās Zvaigzne var spīdēt miljons reižu spožāk nekā mūsu Saule, kas mums šķiet ir neiespējami. Parasti šīs hipermasīvās zvaigznes ir ar neilgu pastāvēšanas laiku, jo viņas burtiski izdedzina sevi. Zinātnieki uzskata, ka 120 solārās masas ir ierobežojums šādām zvaigznēm un smagākas tās nevar būt.

6. Pistol Star- hipergigants, kas līdzīgi kā Eta Carinae cīnās ar atdzišanas problēmu. Tā i tik karsta, ka ar karstumu cīnās pati zvaigznes gravitācija., tā rezultātā Pistol Star izstaro tā saucamos „Saules vējus” ( augstas enerģijas daļiņas, kas, piemēram, rada ziemeļblāzmas) un ir 10 miljardi reižu spēcīgākas nekā mūsu Saules radītās. Sakarā ar masveida līmeņa radiāciju, ir neiedomājami iedomāties dzīvi šajās Zvaigžņu sistēmās, neatkarīgi no tā, ar kādām tehnoloģijām būtu apbruņoti tās organismi.