Trejsavienības un Antantes dalībvalstis
20. gs. sākumā notika globalizācija (process, kad ekonomiskās, politiskās, sociālās u.c. problēmas atsevišķās valstīs kļūst savstarpēji ciešāk saistītas).
Notika strauja zinātnes, tehnikas un rūpniecības attīstība. Paplašinājās ekonomiskie un politiskie sakari. Pieauga iedzīvotāju skaits. Arvien lielāka kļuva nepieciešamība saskaņot valstu intereses un radīt jaunas starptautiskās attiecības. Bet lielvalstis, kas veidoja Eiropas politiku, nebija gatavas to darīt.
Tās bija dažāda tipa impērijas:
industriāli koloniālās impērijas (Lielbritānija, Francija);
tradicionālās impērijas (Krievija, Austroungārija, Osmaņu impērija);
jaunā impērija (Vācija).
Lai sasniegtu savus ekspansionistiskos mērķus, lielvalstis veidoja militāri politiskos blokus.
Lielvalstu militāro bloku izveidošanās
19. gs. ilgu laiku spēcīgākā Eiropas valsts bija Francija. Pēc franču – prūšu kara un Vācijas apvienošanās par spēcīgāko valsti kļuva Vācija. Lai līdzsvarotu spēku samēru, Francijai bija jāmeklē sabiedrotie. Vācijas kanclers O. Bismarks nevēlējās to pieļaut un arī pats sāka meklēt sabiedrotos. Vācija izmantoja Austroungārijas nesaskaņas ar Krieviju un noslēdza ar to savienību 1879.g. Valstis apņēmās viena otrai palīdzēt Krievijas uzbrukuma gadījumā. 1882. g. abām valstīm pievienojās Itālija, kurai vajadzēja sabiedrotos, kas palīdzētu atrisināt domstarpības ar Franciju par ietekmi Ziemeļāfrikā. Izveidojās Trejsavienība, kas bija vērsta gan pret Krieviju, gan pret Franciju.
Oto Bismarks cerēja, ka Krievija atturēsies no konflikta ar Vāciju un nemeklēs savienību ar Franciju, bet kļūdījās. Krievijas un Vācijas attiecības jau bija saasinātas Balkānu konflikta laikā, un, kad Krievijas – Turcijas miera līgums Berlīnes kongresā 1878.g. tika mainīts par sliktu Krievijai, tas Krievijā izraisīja neapmierinātību. Rezultātā Francija no 1891. – 1893.g. noslēdza vairākus līgumus par savstarpējo palīdzību.
Vācijas straujais saimnieciskais uzplaukums radīja konkurenci Anglijai. Angļus uztrauca vācu flote, kas apdraudēja britu kundzību pasaules okeānos. Anglija sāka tuvināties Krievijai un Francijai.1904.g. Anglija un Francija bija atrisinājusi strīdus koloniju jautājumus un noslēgusi „sirsnīgu saprašanos” (entente cordiale). No tā cēlies nosaukums Antante. Tas bija negaidīts pavērsiens, ņemot vērā, ka Anglija un Francija bija ienaidnieki no Simtgadu kara laikiem, bet Krievija un Francija – no Lielās franču revolūcijas. Antantē apvienojās tobrīd 2 visdemokrātiskākās valstis Eiropā – Francija un Anglija ar visnedemokrātiskāko – Krieviju. Sākotnēji šīs apvienošanās radīja ilūziju par stabilitāti, drošību un līdzsvaru, taču turpmākā bruņošanās un nesaskaņas kliedēja šo ilūziju.
Starptautiskie saspīlējumi
Vilhelms II
20. gs. sākumā starp vairākām Eiropas valstīm bija saspīlētas attiecības. Saasinājās Vācijas un Francijas domstarpības par Maroku. Francija vēlējās pakļaut Maroku, ko negribēja pieļaut Vācija.
1905. g. Vilhelms II paziņoja:
neatzīst Francijas tiesības uz Maroku;
aizstāv Marokas tiesības uz neatkarību;
Vācijai un Marokai pienākas tādas pašas tirdzniecības brīvības un tiesības kā citām lielvalstīm.
Draudēja izcelties karš. Tad 1906. g. Spānija sasauca starptautisko konferenci un nolēma, ka visām valstīm ir vienādas tiesības Marokā. Francija nepiekāpās un ieveda Marokā savu karaspēku. Savukārt Vācija vēlāk nosūtīja uz Marokas ostu bruņotus kuģus. Atkal draudēja izcelties karš. To novērsa Anglijas iejaukšanās. Vācija bija spiesta atkāpties.
1908.g. Austroungārija pasludināja Bosniju un Hercegovinu par Austroungārijas zemēm. Tas nepatika Serbijai, jo abās provincēs dzīvoja galvenokārt serbi. Serbiju atbalstīja Krievija, bet Austroungāriju Vācija. Krievija bija tik novājināta pēc krievu – japāņu kara, ka ieteica Serbijai piekāpties.
1912.g. Balkānu valstis – Grieķija, Serbija, Bulgārija un Melnkalne ar Krievijas slepenu atbalstu noslēdza savstarpēju savienību un uzsāka karu ar Turciju, kura karu zaudēja. Jauniegūto teritoriju dalīšana izraisīja strīdus sabiedroto starpā. 1913.g. izcēlās otrs Balkānu karš, kurā Serbija, Grieķija, Melnkalne un Rumānija cīnījās pret Bulgāriju. Bulgārija zaudēja.
Abi Balkānu kari saasināja attiecības starp Krieviju un Austroungāriju. Serbija un Melnkalne centās iegūt Adrijas jūras piekrasti, un to atbalstīja Krievija. Savukārt Austroungārija pieprasīja nodibināt Albānijas valsti. Krievija piekāpās.
Atskatoties uz iepriekš notikušajiem konfliktiem, var nojaust, ka jebkurš nākamais konflikts varētu izraisīt karu Eiropā.
Pirmā pasaules kara iemesli
Cīņa par ekonomisko un politisko kundzību Eiropā un pasaulē.
Militārā rūpniecība. Tika ražota moderna militārā tehnika. Valstis nespēja to ražošanu kontrolēt. Sākās valstu militarizācija un militāri rūpnieciskā kompleksa (militārā rūpniecība + armija + valsts institūcijas) veidošanās, jo īpaši Vācijā, kura centās ar ieročiem pastiprināt savas pozīcijas Eiropā.
Nacionālais egoisms – savu nacionālo interešu absolutizēšana, ignorējot citu valstu tiesības un intereses.
Militārisma kults – idejas par kara nepieciešamību un nenovēršamību.
