Domājot par pēdējo gadu Holivudas sporta kino un pāršķirstot internetu, ir manāms akcents tieši uz boksa filmām (tuvākā gada laikā līdz kinoekrāniem nonāks vēl trīs ar boksu saistītas filmas). Īsti nezinu, ar ko tas ir skaidrojams. Vai ar šī nežēlīgā sporta nemirstošo aktualitāti – amerikāņu kabeļtelevīzija HBO jau tālajā 1973. gadā pirmo reizi translēja raidījumu World Championship Boxing, kas līdz šai dienai nav zaudējis aktualitāti, 1996. gadā tam piebiedrojās kompanjon-raidijums Boxing After Dark jeb BAD – tas seko līdzi cerīgiem cīkstoņiem, kuri ir tikai ceļā uz panākumiem. Vai varbūt šī sporta popularitāte arī kino pasaulē ir skaidrojama ar sporta (šķietamo) vienkāršību un prožektoru gaismā atkailināto emocionalitāti. Bet varbūt atbildes jāmeklē dzīvesstāstos – vairumā gadījumu cīkstoņu sūro cīņu līdz panākumiem. Ar masām identificējošo average joe stāsta elementu.

Tieši šis stāsta elements arī ir visas filmas Southpaw jeb Kreilis centrs. Vienkārša vīra kritiens no pārticības, panākumu un slavas virsotnes līdz mediju nežēlīgai ķengāšanai un savu tuvāko zaudēšanai. Ja ir redzēta kāda klasiska sporta drāma, tad izredzes Southpaw sižetā atrast ko jaunu ir minimālas. Southpaw stāsts ir vienkāršs kā kapeika un nereti liek izbrīnā saraukt uzacis par neskaitāmo melodrāmu klišeju koncentrāciju. Tas diezgan loģiski rada jautājumu: vai mums bija vajadzīga vēl viena boksa filma, kas savā gaitā neatšķiras no citām? Jo pat viens no būtiskākajiem šāda žanra filmu aspektiem – cīņas ainas, nesniedz neko atmiņā paliekošu, ja vien jau minētās HBO televīzijas raidījumu vizuālo stilistiku.

Turpinot režisora Antoine Fuqua filmas Southpaw salīdzināšanu ar lērumu aizvadītā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados (un ne tikai) tapušajām ar boksu saistītām filmām, nākas secināt, ka tās būtiskākā atšķirības ir galveno aktieru izcilā aktierspēle, zīmīgs melnādaino aktieru koncentrācijas palielinājums un ikdienišķais lamu vārdu klājums dialogos.

Tomēr, lai viss nebūtu tikai slikti, paturpināšu par šīs filmas galveno varoni, aktieri Jake Gyllenhaal. Viņa sniegums – atdeve un intensitāte, ar kādu viņš atveido bokseri Billy Hope, ir fenomens, kas ir apbrīnas un atzinības vērts, bet diemžēl tiek aizēnots ar iepriekš minētajām filmas nepilnībām. Patiesi skumji konstatēt, ka šis aktieris (pieļauju, ka līdzīgi kā jau vairākās iepriekšējās filmās) ar daļēji paša izveidoto tēlu izpildās uz pilnu jaudu, bet treššķirīgais scenārijs tam nedod radošo plašumu un emocionālo dziļumu, ko tas būtu pelnījis.