Tagad, kad emocionālās runas un ar putām uz lūpām apgalvojumi, par Mad Max: Fury Road kā gada labāko filmu un kaut ko ģeniālu, sāk aprimties, gribēju piefiksēt dažas lietas, kas šo filmu padara par gandrīz tikpat tukšu non-stop action kā piemēram Fast and Furious (daļu izvēlaties paši) vai Transformers.
Mad Max stāsts aizsākās kā Mel Gibson straujš kāpiens pa slavas kāpnēm. Filmēšanas laikā Mel Gibson bija tikai 22 gadus jauns un zaļš aktieris. Un Mad Max viņam bija tikai otrā pilnmetrāžas spēlfilma. Pirms tam vēl bija uzspējis nofilmēties gaužam draņķīgā sērferu krimināl-trillerītī ar nosaukumu Summer City. Bet tas neliedza Gibson kopā ar filmas režisoru George Miller izveidot tēlu, kas apvienotu aktiera specifiskās dotības un uz papīra izveidoto tēlu tā, lai tas šķistu īsts cilvēks, kura pārdzīvojumi, dusmas un visvairāk jau niknums pret pasauli būtu ar kādu substanci. Gluži vienkārši – tēla emocionālā sasaiste ar skatītāju.
Daudzi apgalvo, ka tas ir action, bojeviks un spriedzes filma, kā emocionālā toņkārta ir lieks elements vai labākajā gadījumā sekundārs. Tā tas varētu arī šķist, ja paskatās pēdējo gadu action žanra filmas. Tajās tēli ir action man tipa figūriņas, kuras dara to, kas tām paredzēts darīt, un pa vidam, kā vaļīgs plāksteris, tiem uzlīmēti mīlas sakari, ģimeniskās klapatas vai vēl kas nu konkrētajam režisoram iešāvies prātā kā sekundārais naratīva līmeņa elements. Patiesība ir vēl skumjāka – šī iestarpinājuma pamatuzdevums filmā ir mainījies. Tas tikai virslānī veido tā saucamo tēla arku, bet patiesībā, scenārijā veido mākslīgu atslābuma brīdi pirms nākamā filmas blīkšķu virknējuma.
Tad nu lūk, jaunākais Mad Max, kas tiek laists tautās 30 gadus pēc Mad Max oriģinālās trīs filmu sērijas, reinkarnējies ar jaunu, ļoti spēcīgu galveno aktieru sastāvu un, cik nu filmas laikā var sagrābstīt, jaunu Mad Max tā saucamo back-story. Nepamatoti, sievas un dēla noslepkavošana ir samainīta pret murgainu vīziju par meitas it kā bojāeju. Nav saprotams, kādēļ šī izmaiņa izdarīta un kā tas labāk kalpo tieši šīs filmas sižetam. Nākas secināt, ka maza meitenīte uz monstrozu automobiļu fona izskatās dramatiskāk nekā sieva un dēls. Tātad, izmaiņas izdarītas, lai novienkāršotu oriģinālu, un pastiprinātu konkrētā kadra vizuālo efektu.
Jaunais Mad Max, aktieris Tom Hardy ir viens no mūsdienu pieprasītākajiem un par laimi arī talantīgākajiem aktieriem. Turklāt, kā sagadījies kā ne, kā mēļo, arī mazliet par daudz temperamentīgs un nereti filmēšanas laikā konfliktē. Neiedziļināsimies kas un kā, bet arī Mad Max laikā viņa un aktrises Charlize Theron starpā esot bijušas domstarpības. Bet ne par to ir stāsts. Zinot Tom Hardy spējas atveidot absolūti trakus personāžus un verbāli izteiksmīgus tēlus, kā, piemēram, režisora Nicolas Winding Refn filmā Bronson, atveidojot centrālo tēlu, filmā Mad Max viņš šķiet absolūti zemē nomests talants – filmā viņam atvēlētas vien kādas 20 rindiņas teksta un otrā plāna loma.
Es saprotu, ka mums, vecajiem krabjiem, kuri ir redzējuši vecās Mad Max filmas, par šo tēlu ir šis tas skaidrs un daudz nav jāpaskaidro, bet jaunajai paaudzei, kas ir Fury Road pamatauditorija, šī knapā informācija, kas tad īsti ir šis Mad Max un kas ir viņa rīcības motivācija līdzinās skanīgai vienrindei kādā krāsainā reklāmas kampaņā.
Attiecīgi, savelkot kopā – izmainīts traģiskais ģimenes bojāejas fakts, neizskaidrota galvenā tēla rīcība, pilnībā izmainīta galvenā tēla uzvedība (jā, Trakais Makss joprojām ir traks, bet kapēc? Tāpēc, ka viņam tādas asinis? Smieklīgi), galvenais tēls nobīdīts otrajā plānā – zūd jēga filmas nosaukumam: Mad Max. Sanāk, ka izmantots 35 gadus vecs produkts – brends, kas izķidāts un notrulināts, tikai tādēļ, lai varētu nodemonstrēt vizuāli vērienīgas non-stop tuksneša automašīnu pakaļdzīšanās ainas.
Acīmredzami režisoram George Miller mazāk interesanta šķitusi urbānā vide, jo jau otrā un trešā Mad Max filma atšķirībā no oriģināldarba tapa tuksnesīgā vidē. Kas, protams, pārspīlētos it kā trakos tēlus, viņu izdarības un mehanizētās izgāztuves notikumus padara iederīgākus iedomātajai distopijai, bet diemžēl arī stipri karikatūriskākus. Šis komiskais apakšlānis, kas tiek pasniegts kā kaut kas biedējošs un paša nelabā vizualizējums, traucē uztvert brīžam ieskicēto drūmo nākotnes vīziju. Attiecīgi viss notiekošais atgādina tādu kā cirka cienīgu mēdīšanos. To tikai apstiprina Fury Road izmantotā pārspīlēti kontrastainā filmas bildes krāsu palete, galvenā ļaundara līdzība ar pretīgu klaunu, leļļu teātrim raksturīgās saitēs iestiprinātais muzikants ar uguņojošu ģitāru un galu galā cirka mākslinieku no reālas cirka trupas Cirque du Soleil izmantošana filmā redzamo triku izpildei.
Nobeigumā jāsecina, ka ar katru Mad Max sēriju režisoram kļūst arvien mazāk sakāmā, bet kāre ilgāk būt uzmanības centrā tikai vairojas – filmu hronometrāža no filmas uz filmu pretēji loģikai palielinās. Un. Priekš suņu bara uzvedības modeļa cienīga stāsta līnijas – “bēgam uz turieni, tur būs labi… oi, nē, te nav labi, dodamies atpakaļ”, divas stundas ar vizuāli saistošu brutalitāti pildītiem, tehniski labi nofilmētiem, bet ne ar izteiktu jaunradi apveltītiem, tuksneša pakaļdzīšanās ainu virknējumiem nevajadzētu pietikt, lai filma kļūtu par gada augstāk novērtēto filmu.
