Kick.lv Twitteris

Atmiņu kladīte vol. 1

Reiz šķita, ka pasaule ir tikai nejaušība milzīgā kosmosā, bet tad es sapratu, ka visam ir iemesls un par to man ir jāpasakas Dievam, kas man ikdienā dod spēku, kamēr parastie mirstīgie gaida nedēļas nogali velnišķīgām izklaidēm. Lai nu kāds arī būtu liktenis, Tev ir jāsaprot, ka viss ir tavās un Dieva rokās. Piedomā pie katra soļa, ko sper, kamēr kāds cits nevar paspert soli.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
septembrī, novembrī, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sals pekaiņiem pekas,
jo bez manis svecītes krastmalā
vēji nopūtīs –
tādas būs, pasaulīt, sekas.

 Dažkārt no rītiem, kad skatījos digimonus vai pārmaiņas pēc tie bija dusmīgie bebri, mamma man mēdza dot brokastīs actimel. Atceros, ka pēc tam, stundām ritot, man sāka nedaudz vēders griezties un  skolā būdama sagribējās ļoti kakāt, bet tā kā man bija maksimāls diskomforts iet sēdēt uz skolas podiem, tad es ļoti cietos. es pēc tam ļoti lielā ātrumā skrēju uz mājām, lai paspētu uz tualeti. mēdzu teikt draugiem, ka nevaru ar viņiem patusēt, jo mamma man ir uzdevusi ļoti svarīgus mājasdarbus kaut gan īstenībā man bija tikai vienai doma galvā. jā, es gribēju uz pakakāt. kādu nedēļu es tā padzīvoju, bet tad es atzinos mammai, jo diemžēl vairs nevarēju izturēt šo nepatīkamo situāciju. kick mīts man asociējas tieši ar šo stāstu. jauku vakaru.

mani sauc jeroslavļeņijs. man ir 123 gadi ar pusi bez pieciem vakarā +2 un nulle mīnus 2. es šovakar nonācu pie domas, ka man ir jāuzraksta kaut kas šim skaistajam topikam, ko saule apgaismoja trīs kapeikas vakarā. man teica rakstīt, es rakstu. rakstīju. rakstu. rakstīšu. uzakstīju. ir lietas par ko es vēlētos parunāt. bet es nezinu vai par to drīkst runāt. tāpēc ir ļoti dīvaini par to runāt, ja es nezinu vai par to drīkst runāt. es cenšos par to runāt, kaut nezinu cik ļoti par to var runāt. BET JĀ, te nu es esmu. viens savā tumšajā istabā, savā radošajā stūrītī, savā pasaules maliņā, savā pustumšajā monitora priekšā. es cenšos rakstīt. ausīs traucē pāris balsis. tā kā nav zināms par ko rakstīt, tad es vienkārši rakstu, jo neviens nepateica par ko rakstīt. es vēlos pasveicināt mammu un tēti, jo viņi ir piedalījušies manā dzīves svarīgākajos posmos. vēlos pateikt palidies omammai un opapam par to, ka es šobrīd spēju šeit rakstīt, jo bez viņiem nebūtu mana tēta, tātad viņa sēklinieku, kuros es kratījos līDz brīdim, kad mamma mani pieņēma un izdzemdēja

 es reāli nesaprotu, ko jums no manis vajag, jo es reāli pirms 5 minūtēm atveru savas acis, nesaprotu itin neko no tā, kas man šobrīd apkārt norisinās un es vēlos saldējumu, tādēļ es tagad došos uz virtuvi tam pakaļ un neiedziļināšos tajā murgā, ko no manis gaidāt. Drīz būšu atpakaļ.