Čau, čau! Aiz gara vakara, nolēmu uzrakstīt blogu par vienu suņu šķirni. (Bavārijas asinspēdu dzinējsuns)
Šķirnes vācisko nosaukumu Bayrischer Gebirgsschwesshund varētu burtiski tulkot kā Bavārijas kalnu sviedru suns. Latvijas valodnieki pacentušies šķirnes nosaukuma oficiālajā latviskojumā ietvert šo suņu darbības (izmantošanas) specifisko veidu.
Bavārijas asinspēdu dzinējsuns, tautā saukts par bavārieti, pēdējā laikā ir kļuvis par ļoti populāru medību suni, varētu pat teikt – modes kliedzienu. Taču bieži vien mednieki no saviem bavāriešiem vēlas saņemt nevis tikai izcilu sniegumu, meklējot sašautu dzīvnieku, bet izmantot to jebkādos apstākļos, jebkurās medībās. Daudzi runā, ka bavārietis, kurš tiek izmantots dzinējmedībās, nekad nespēs iet pa pēdām, kas vecākas par sešām līdz astoņām stundām. Es pats personīgi varu teikt, ka tās ir muļķības, jo mans suns gan dzen, gan meklē un ir gājis un atradis sašauto zvēru, kura pēdas jau ir 2 dienas vecas. No pieredzes varu teikt, jā, šie suņi nav īpaši veikli dzinējmedībās, cīnoties ar meža dzīvniekiem, jo pats esmu vedis vairākas reizes savējo šūt, kad kuilis saplēsa.
No citiem līdzīgiem suņiem bavārieši atšķiras ar kalsnu, tomēr spēcīgu miesasbūvi. Šie četrkājainie kalnu taku lodātāji veidoti, krustojot dažnedažādus gan medību suņu šķirņu pārstāvjus, gan vietējos krančus. Un gala rezultāts iznācis brīnišķīgs – uzticams, mierīgs un mīļš dzīvnieks, kurš apveltīts ar izcilām spējām veikt savus darba uzdevumus. Pirmais šķirnes standarts apstiprināts jau 1912. gadā. Tāpēc patiešām pārsteidzoši, ka šie bavārieši nav spējuši izpelnīties popularitāti – pat Vācijā šo suņu nav daudz.
Bavārijas kalnienēs medniekiem nepieciešami īpaši dzinējsuņi. Uz akmeņiem ar dzīvnieku pēdu izsekošanu tā paknapāk – uz klintīm nospiedumi nepaliek. Tāpēc zelta vērtē ir suns, kurš apveltīts ar izcilu ožu, turklāt ir samērā mazs, taču veikls un manevrētspējīgs. Vēl kāda būtiska īpašība – šis suns pēdas dzen, nevis iedūris purnu zemē, izsekojot dzīvnieku pēdu pa pēdai, bet gan ostot gaisu un tādējādi spējot izvēlēties taisnāko starp klintsbluķiem atrodamo ceļu. Turklāt necenšas vienā vīlē tikt pirmais pie vajājamā zvēra, bet gan ik pa gabaliņam pagaida savu saimnieku, rejot darīdams zināmu savu atrašanās vietu.
Bavārijas asinspēdu dzinējsuņi ir tipiski pēddziņi. Ja ielūkojas vēsturē, tad līdzīgi četrkājainie mednieki Rietumeiropā bijuši sastopami jau viduslaikos. Bavāriešus mēdz salīdzināt ar Svētā Huberta dzinējiem un, protams, arī ar tuvākajiem radiniekiem Hannoveres asinspēdiniekiem. Zināma līdzība saskatāma arī ar itāļu, čehu un austriešu putnusuņiem. Iespējams, raibo asiņu dēļ šie suņi ir tik universāli izmantojami. Mūsdienās viņi sekmīgi strādā gan briežveidīgo, gan lapsu un pat bebru medībās.
Klasiskajā literatūrā un karikatūrās Bavārijas ļaudis tiek tēloti kā alusvēderaini labsirži. Bavārijas asinspēdu dzinējsuņi nebūt nav tukleļi, taču gatavi mīlēt visu un visus. Drīzāk jau viņi salīdzināmi ar slavenā futbolkluba Bayern spēlētājiem – pakalsni, veikli un izturīgi. Tikai esot mežā, viņi pa īstam atraisās un spēj priecēt arī savu saimnieku. Tas ir suns cilvēkam, kurš, varbūt arī ne mednieks, tomēr regulāri dodas veldzēt dvēseli pie dabas krūts.
Atšķirībā no daudzām citām medību suņu šķirnēm Bavārijas asinspēdu dzinējsuņi nav pārvērsti par mājas mīluļiem vai bērnu rotaļlietām. Mīļā rakstura un uzticības saimniekam dēļ varētu gan par tādiem kļūt, bet vismaz Latvijā par bavāriešu asinspēdu dīvānsuņiem dzirdēts nav. Varbūt tāpēc, ka pie mums šīs šķirnes pārstāvji vēl aizvien ir reti sastopami un viņu saimnieki parasti ir mednieki, kuri tieši tādus palīgus sev meklējuši. Lai gan bavārieši nav lieli un viņu vilna ir īsa (un tātad lielas problēmas kopjot neprasa un mēbelēm neko lieku nepieaudzē), jāatceras, ka viņi tomēr ir un paliek medību suņi. Un tas savukārt nozīmē, ka īsteno šo dzīvnieku jaukumu un vērtību var izbaudīt vienīgi medībās. Jā, ziemas spelgonī šos suņus nevajadzētu ilgstoši turēt laukā, taču bez pastaigas svaigā gaisā neiztikt.
Fakti:
Bavārijas asinspēdu dzinējsuns (Bayrischer Gebirgsschweßhund)
Izcelsmes valsts: Vācija
Augstums skaustā: suņiem – 47–52 cm, kucēm – 44–48 cm
Svars: 20–25 kg
Apmatojums: uz ķermeņa īss, biezs, vidēji ciets, cieši piegulošs, uz galvas un ausīm plānāks, uz vēdera, astes un locītavām garāks un cietāks
Krāsa: no koši rudas līdz gaiši dzeltenai vai pelēcīgi bēša, galva parasti tumšāka, uz purna melna maska, ausis tumšas, aste bieži vien – melna
Mūža ilgums: vidēji 12 gadi
Kucēna aptuvenā cena: € 300–500
Suns darbībā - https://streamable.com/efsqd
