Jūlija kalendārs (latīņu: calendarium Iulianum) bija reformēts romiešu kalendārs, kuru 45. gadā p.m.ē. ieviesa Jūlijs Cēzars. Kalendāru izveidoja astronoms Sosigēns. Viņš par pamatu ņēma tropisko gadu (365,2422 dienas), noapaļojot to līdz 365,25 dienām. Gads tika sadalīts 12 mēnešos, un parastā gada garums bija 365 dienas (īsais gads). Viena uzkrājusies diena ik pēc četriem gadiem tika pielikta februārī (garais gads).

Tā kā Jūlija kalendārs ir par 11 minūtēm un 14 sekundēm garāks par Saules gadu, tas pakāpeniski atpalika no gadalaiku maiņas. 16. gadsimtā šī starpība jau bija 9 diennaktis. Katoļu baznīca sāka uztraukties, ka baznīcas svētki tiek svinēti nepareizās dienās, tāpēc Pāvests Gregors XIII 1582. gadā izdeva pavēli par kalendāra reformu, kas nedaudz samazināja gada garumu. To nosauca par Gregora kalendāru. Līdz ar to tas kļuva par jauno stilu, bet Jūlija kalendārs - par veco stilu. Šī iemesla dēļ arī jauno gadu svin 1. janvārī - agrāk tas būtu iekritis 26. martā. 

Jauno kalendāru visās zemēs nepieņēma uzreiz. Piemēram, Krievijā veco kalendāru lietoja vēl līdz 1918. gadam. Mūsdienās Jūlija kalendāru vēl joprojām izmanto vairākas pareizticīgās baznīcas (krievu, serbu u.c.).