1936. gada 7. septembris Hobārtas zooloģiskajā dārzā nomirst pēdējais zināmais Tasmānijas vilks (Thylacinus cynocephalus). Šie dzīvnieki, kuri bija lielākie plēsīgie somaiņi, pirms izmiršanas plaši apdzīvoja Austrāliju un Jaungvineju. Pirmie šī sugas īpatņi parādījās pirms četriem miljoniem gadu, bet Nimbacinus dicksoni dzīvnieki, ko var uzskatīt par Tasmānijas vilka priekštečiem dzīvoja vēl pirms 23 miljoniem gadu. Tasmānijas vilkam bija strīpains dzeltenbrūns kažoks un pieaudzis sugas pārstāvis izauga aptuveni 1 - 1,3 metrus garš, kā arī bija aptuveni pusmetru gara aste. Tasmānijas vilki spēja ļoti plati atvērt mutes žokļus - pat līdz 120 grādu platumam. Tie pārsvarā bija vientuļnieki, bet, piemēram, lielos sausumos, kad bija ierobežota pārtika, tie veidoja arī nelielas grupas. Šos dzīvniekus ietekmēja gan dingo ierašanās Austrālijā, gan cilvēka medīšana, un šie dzīvnieki tika oficiāli pasludināti par aizsargājamiem tikai 2 mēnešus pirms pēdējā Tasmānijas vilka nomiršanas.