3 aizkustinoši, neparasti un nedzirdēti stāsti, kuri tev noteikti ir jāizlasa!
Mans kaķis izglāba manu dzīvību. Es vannā laidu ūdeni, bet viņš tobrīd laiski gulēja izlietnē. Kad vannošanās laikā sapratu, ka ūdens kļuvis par vēsu, es piecēlos kājās un pagriezu karstā ūdens krānu. Es paslīdēju un nokritu. Pamodos pateicoties kādam, kurš sita man pa seju. Izrādījās, ka krītot sasitu galvu un bezsamaņā iekritu ūdenī. Es būtu noslīcis, ja vien mans mazais kaķis neņaudētu un nesistu man pa seju ar ķepām, liekot man atmosties.
***
Es neciešu sava vīra pagatavoto zupu. Tomēr, kad viņš to pagatavo, es vienmēr to apēdu klusībā un ar smaidu sejā. Reiz es pārnācu mājās no darba un atradu vīru gatavojam zupu. Es pavēros viņa sejā, kur pamanīju tik jauku skatienu – tobrīd viņš man gatavojot vakariņas grieza ripiņās burkānus. Tiesa gan, viņa gatavotā zupa tik tiešām ir negaršīga. Bet tā tiek pagatavota ar tik lielu daudzumu mīlestības.
***
Kad mācījos universitātē, lai nokļūtu uz lekcijām, man katru dienu nācās braukt ar vilcienu un pēc tam pārsēsties metro, jo dzīvoju ārpus pilsētas. Kopš pirmās dienas ievēroju kādu vīrieti, kurš arī mēro to pašu ceļu. Kāda iemesla dēļ, šķita ka mēs viens ar otru sacenšamies par to, kurš ātrāk pārsēdīsies no vilciena uz metro. Mēs pastāvīgi metām zaglīgus skatus viens otra virzienā. Visa pirmā gada garumā viņš vienmēr pamanījās mani apsteigt. Es visu vasaru pavadīju trenēdama veiklību un attīstīdama ātrumu. Pienāca rudens un sākas nākamais semestris, es nespēju savaldīties, tādēļ nolēmu iepazīties ar savu sāncensi. Kā jau vienmēr, viņš izšāvās no vilciena kā bulta, bet es nepadevos, tā vietā nesos uz priekšu, norāvu viņam cepuri un skrēju cik vien ātri bija manos spēkos. Vīrietis bauroja man nopakaļ: “Atdod manu cepuri, ir auksti un es esmu plikpaurains!” Es nespēju valdīt smieklus un tieši tobrīd sagrīļojos , paslīdēju un nokrītot salauzu degunu. Bet viņš, muļķis, arī paslīdēja, nokrita un salauza roku… Tā es satiku savu vīru.
