Tā nebija parasta vasaras diena ta bija baismīga jautra bet tomēr briesmīga diena.Tas sākas ar āra iešanu,es gāju arā ar saviem draugiem Ilonu Eduvardu Diniju un Kristiānu(Kiku).Mēs gajām peldēties mēs to darijām ikdienā mes kā parasti braucām peldēties ar riteņiem.Kamēr mēs braucām mes ieraudzijām avāriju kurā notika mums acu priekša.Mums noveicās ka mēs piestājam lai paēstu ja mēs butu braukuši nepiestājot tad mēs visticamāk butu miruši.Mēs redzejām virieti kurš bija asiņains un ar sliktām brūcēm.Mēs zvanijām atrajai palīdzibai izstijās ka viņs ir miris.Mēs aizgājam peldēt lai noņemtu domu no tā.Mes parasti pat nenovelkam drēbes mes iznemam astlegas telofonu un tad mēs lecam iekša takā vasara ir karsts apakaļ ceļā mēs nožustām.Es braucu un pekšņi tumsa neko es neredzu bet tad es redzu pagalmu un es pietuvojos sev un viņš man pateica tu nēsi nekas tu esi nekas un nekad nekas nebūsi tad es pekšni miglaini redzu ka mani ved jocīga kabīne(atrās palīdzības mašīnā) es pamodos balti zaļā istabā man priekša ir šprices un virietis(ārsts) es tirinājos un atgrudu arstu es nevāreju skriet jo man kāja bija sasista un es gaju atri mani sagrāba un ielika atpakaļ un izstāstija visu man bija avārija manī ietriecās mašīna.Dažreiz man pat ir murgi par to dienu.Ps:šis ir īsts stāts piedodiet kad nav komati