Šajās robežās 1897.g. tautskaitē konstatēts 715 mauku, no tām 34 vīrieši (4,8%). Pieprasījuma koncentrēšanās dēļ vairums mauku dzīvoja pilsētās, laukos tikai 15 (2,1%). Salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu, var aplēst, ka pilsētās viena mauka bija 786 iedzīvotājiem, bet laukos — 92tk iedzīvotājiem. Maldīgi gan būtu iedomāties, ka Rīga būtu bijusi sīvākais netiklības perēklis: tajā viena mauka bija 763 iedzīvotājiem, kas ir visai tuvu pilsētu caurmēram. Vairākās sīkākās pilsētās maukas bija biežāk sastopamas nekā Rīgā, maucīgākā Latvijas vieta bija Valmiera ar vienu mauku 337 iedzīvotājiem. Pretējā galā bija lielākā daļa lauku un vairākas pilsētas, no kuŗām lielākā bija Rēzekne ar 10,8tk iedzīvotājiem.
1897.g. tautskaite tautību noteica pēc dzimtās valodas. Mauku sadalījums pēc valodas visai atšķīrās no iedzīvotāju kopuma:
No tautām, kam rādītājus neiespaido sīku skaitļu gadījuma rakstura svārstības, maucīgākās bija igauņi, poļi un vācieši, bet vistiklākie — latvieši. Pamattautas vieta viegli izskaidrojama: savā zemē katra tauta uzvedas kārtīgāk. Piemēram, Ukrainā ukraiņu mauku īpatsvars 1897.g. bija tikai 22%.
