Zvaigznes mūžs ilgst daudzus miljonus pat miljardus gadu. Zvaigznes veidojas no aukstiem starpzvaigžņu gāzes un putekļu mākoņiem, tiem pakāpeniski saspiežoties. Saspiežoties, izdalās siltums un paaugstina mākoņa temperatūru, līdz sākas kodolreakcijas. Kad ūdeņraža krājumi zvaigznē samazinās, tās apvalks izplešas, virsmas temperatūra pazeminās un zvaigzne kļūst par sarkano milzi. Tālākā zvaigznes evolūcija atkarīga no tās masas.

Ja zvaigznes masa ir neliela, no tās centrālās daļas izveidojas baltais punduris, bet zvaigznes apvalks tiek nomests, izveidojot miglāju. Ja zvaigznes masa ir liela, zvaigznē rodas arvien smagāki ķīmiskie elementi, kamēr līdzsvars tajā tiek izjaukts, kodols saspiežas, bet zvaigznes apvalks tiek nomests pārnovas sprādzienā. Tālākais zvaigznes liktenis ir atkarīgs no atlikušās masas. Ja tā nav pārāk liela, izveidojas neitronu zvaigzne. Neitronu zvaigznes ir ļoti mazas, diametrs tikai 20 -30 km. Tās strauji griežas, ir ļoti karstas un tām ir liels blīvums. Neitronu zvaigznes viela spēļu metamā kauliņa lielumā sver 100 miljoni tonnu.

Ja zvaigznes atlikuma masa ir lielāka par divām Saules masām, tad spēcīgas saspiešanas - gravitācijas kolapsa rezultātā izveidojas melnais caurums. Melnais caurums ir telpas apgabals, kura gravitācijas lauks ir tik spēcīgs, ka to nespēj atstāt nedz materiāls ķermenis, nedz gaisma. Melnie caurumi ir ļoti mazi. Kosmosā zvaigznes vietā rodas "melns tukšums" un tikai spēcīgais gravitācijas lauks liecina par melnā cauruma eksistenci. Tā tuvumā mainās laika un telpas īpašības. Melno caurumu var ieraudzīt vienīgi tad, ja tajā krīt viela, kas staro.