Kamēr runājam tikai par dažiem miljoniem gadu, varam būt pārliecināti, ka Saules sistēma darbosies precīzi kā pulkstenis. Tomēr ilgākā laika periodā tā ir nestabilāka un haotiskāka, nekā varētu domāt. Pat Ņūtona gravitācijas likums slēpj sevī haosa iespēju.
Kad mēs lūkojamies arvien tālākā nākotnē, vispirms kļūst neiespējami aprēķināt, kur savā orbītā atradīsies kāda planēta. Pēc tam parādās aizvien lielākas un būtiskākas novirzes: var mainīties arī pašas planētu orbītas, un tas dažos gadījumos var izraisīt pat pilnīgu haosu, kad vairākas planētas saduras cita ar citu.

Cīņa starp kārtību un haosu
Jau ģeniālais angļu fiziķis Izaks Ņūtons saprata, ka Saules sistēma nav precīza kā pulkstenis. Tolaik novērojumi liecināja, ka abu lielo planētu – Jupitera un Saturna – orbītas nav gluži stabilas. Jupiters pavisam lēni tuvojās Saulei, savukārt Saturns no tās attālinājās. Ņūtons veltīgi centās izskaidrot to ar savu atklāto gravitācijas likumu, taču, kad aprēķini kļuva pārāk sarežģīti, bija spiests padoties.
1777. gadā dižais franču matemātiķis Pjērs Simons Lapass nosprieda, ka atrisinājis šo problēmu. Viņš spēja pierādīt, ka Jupiters un Saturns šķietami ievēro periodisku kustību, kurā to orbītas tūkstoš gadu periodā “šūpojas” attiecībā pret Sauli, taču ļoti ilgā laika posmā citādi nemainās.
Laplass uzskatīja, ka tādējādi ir pierādījis Saules sistēmas stabilitāti. Pēc viņa pārliecības, visas kustības var aprēķināt tik tālu nākotnē, cik vien vēlas, ja tikai zina precīzus sākuma nosacījumus. Tātad Saules sistēma joprojām darbojās kā teicams pulkstenis.
Tomēr eksistēja kāda problēma, kas kļuva par pirmo brīdinājumu, ka Saules sistēma ir daudz sarežģītāka. Tā bija Mēness kustība, kuru pat dižākajiem astronomiem neizdevās raksturot ar vienotu formulu. Mēness kustība ir tā dēvētās trīs ķermeņu problēmas klasisks piemērs, kad trīs debess ķermeņi ar savu gravitācijas spēku ietekmē cits citu – šajā gadījumā tie ir Zeme, Mēness un Saule.
Trīs ķermeņu problēma kļuva par lielu pārbaudījumu 19. gadsimta matemātiķiem. Lai sekmētu tās atrisināšanu, tika izsludināts starptautisks konkurss ar vērā ņemamu naudas balvu. Atbilde, kas to ieguva, piederēja jaunajam franču profesoram Anrī Puankarē. Viņš neatrada gatavu atrisinājumu tam, kā kustas trīs debess ķermeņi, toties pierādīja, ka atrisinājuma nemaz nav un ka šī kustība principā ir neparedzama. Tādējādi Puankarē kļuva par pirmo zinātnieku, kas pievērsa uzmanību parādībai, kuru mūsdienu zinātnē dēvējam par haosu.
Puankarē bija aizsteidzies priekšā savam laikam. Haosa sīkākai izpētei ir vajadzīgi jaudīgi datori, tāpēc modernā haosa teorija ieraudzīja dienas gaismu tikai 1961. gadā, kad tā tika izstrādāta galvenokārt saistībā ar meteoroloģiskajiem modeļiem. Pēc tam notika strauja attīstība, un jau 80. gados daudzi astronomi sāka izmantot datorus, lai pētītu Saules sistēmas stabilitāti daudzu miljonu gadu laikā.

Tālā nākotnē iespējamas planētu sadursmes
Šodien viens no izcilākajiem pētniekiem šajā jomā ir francūzis Žaks Laskārs no Parīzes observatorijas. Viņš izstrādājis daudzas sarežģītas aprēķinu metodes, kas paver iespēju ielūkoties miljoniem gadu tālā nākotnē.
Laskāra apjomīgajos datoraprēķinos viens no pirmajiem secinājumiem – mēs pēc kāda laikposma zaudējam iespēju noskaidrot, kur Zeme savā orbītā atradīsies noteiktā brīdī. Viņš ir veicis divus Zemes orbītas aprēķinus, kuros mūsu planētas atrašanās pozīcija simulācijas sākumā atšķiras tikai par 15 metriem. Pēc 10 miljoniem gadu šī atšķirība ir palielinājusies līdz 150 metriem, bet pēc tam process notiek arvien straujāk. Pēc 100 miljoniem gadu atšķirība jau sasniedz 150 miljonus kilometru, proti, ir vienāda ar pašreizējo attālumu no Zemes līdz Saulei.
Nākamajā posmā Laskārs mēģināja prognozēt 500 miljonus gadu tālu nākotni. Pētījuma gaitā kļuvis skaidrs, ka četrām lielajām ārējām planētām – Jupiteram, Saturnam, Urānam un Neptūnam – ir ļoti stabilas orbītas, bet situācija ar iekšējām planētām Merkuru, Veneru, Zemi un Marsu ir atšķirīga.
Visjaunākos aprēķinus Laskārs veicis 2009. gadā kopā ar kolēģi Mikaēlu Gastino, kurš arī strādā Parīzes observatorijā. Viņi ir centušies izstrādāt dažādus attīstības scenārijus piecus miljardus gadu tālai nākotnei, paredzot notikumu attīstību arī gadījumos, kad Saules sistēmas iekšējā daļa virzās uz aizvien lielāku haosu. Ar šādu sākotnējo pieņēmumu viņi veikuši 201 datorsimulāciju. Katastrofālie scenāriji izskatās dramatiski: piecos gadījumos Marss tiek aizsviests pavisam prom no Saules sistēmas. Vēl vairākos gadījumos jau 100 miljonu gadu laikā var notikt sadursmes starp atsevišķām planētām vai kādu planētu un Sauli. Vienā simulācijā Merkurs saduras ar Zemi, 29 simulācijas rāda sadursmes starp Zemi un Marsu, bet mūsu planēta ar Veneru saduras 18 prognozēs. Ir arī viena simulācija, kurā Marss paiet garām Zemei dažu simtu kilometru attālumā. Tas gan nav daudz labāk par tiešu sadursmi, jo milzīgie plūdmaiņu spēki šajā gadījumā pilnībā izkausēs Zemes mantiju un garozu, bet jūras iztvaikos. Visa Zemes virsma pārvērtīsies dziļā izkusušas lavas jūrā.
Par laimi, šis scenārijs var notikt tikai pēc miljardiem gadu, un patlaban nav nekādu redzamu pazīmju, ka planētu orbītas būtu nestabilas. Tāpēc tuvākajā nākotnē varam raudzīties mierīgi.