Neskatoties uz to, ka atentātu izdarīja Austroungārijas pavalstnieks, Austroungārijas valdība par vainīgu uzskatīja Serbiju. Saņēmusi Vācijas atbalstu, Austroungārija 23. jūlijā iesniedza Serbijai ultimātu un pieprasīja, lai izmeklēšanu Serbijas teritorijā atļauj veikt Austroungārijas pārstāvjiem. Tā kā Serbija šo prasību noraidīja, tad 28. jūlijā Austroungārija pieteica Serbijai karu. Šāda Austroungārijas nostāja nebūtu iespējama, ja Vācija nebūtu izteikusi atbalstu Austroungārijai. Vācija ignorēja Lielbritānijas priekšlikumus sasaukt konferenci miera saglabāšanai.

Konflikta attīstība 1914. gadā:

30. jūlijā Krievija izsludināja mobilizāciju, parādot gatavību aizstāvēt Serbiju;

31. jūlijā Vācija iesniedza ultimātu Krievijai, pieprasot pārtraukt mobilizāciju, bet Krievija to ignorēja;

1. augustā Vācija pieteica Krievijai karu;

3. augustā Vācija pieteica karu Francijai, un caur Beļģijas teritoriju iebruka tajā; Itālija pasludināja neitralitāti, jo Austroungārija ultimātu Serbijai nebija saskaņojusi ar Itāliju;

4. augustā Vācija iebruka Beļģijā un Francijā; Anglija pieteica karu Vācijai;

6. augustā Austroungārija pieteica karu Krievijai, bet Francija un Anglija – Austroungārijai;

15. augustā Japāna pieteica karu Vācijai, jo tā atteicās atdot tai savas teritorijas Ķīnā.

Kara sākšanos padarīja nenovēršamu šādi faktori:

Militāri politisko bloku disciplīna, kas nosaka, ka kādai no bloka valstīm iesaistoties militārā konfliktā, tās partnerēm jādodas palīgā;

Par iesaistīšanos karā lēma šaurs cilvēku loks – valdnieki, politiskie un militārie vadītāji. Ne tikai sabiedrība, bet arī plašas politiskās aprindas nepiedalījās lēmumu pieņemšanā;

Vadošo politiķu vēlēšanās nevis saglabāt mieru, bet uzņemties risku nacionālo interešu un prestiža vārdā;

Modernā kara būtības izpratnes trūkums. Politiķi uzskatīja, ka karš nav novēršams, kas tas būs neilgs un to izdosies ierobežot.

Nepilna mēneša laikā izcēlās 1. pasaules karš, kurā iesaistījās 38 valstis un ¾ pasaules iedzīvotāju. Karā tika mobilizēti 73,5 miljoni vīriešu. Šajā karā pirmo reizi tika pielietoti moderni ieroči – ložmetēji, tanki, aviācija, ķīmiskie ieroči – hlora gāzes. Karš ilga vairāk kā četrus gadus. Rezultātā sabruka Eiropas impērijas.
 

Karojošo valstu mērķi:

Austroungārija vēlējās likvidēt Serbijas un Melnkalnes valsti, pievienot sev Krievijas rietumu apgabalus, kundzības iegūšana Balkānos. Kara gaitā par galveno mērķi kļuva pašas valsts saglabāšanu.

Vācija vēlējās izveidot vienotu koloniālo impēriju Āfrikā, vājināt franču un britu pozīcijas Tuvajos Austrumos. Vēlāk par tās mērķi kļuva Eiropas kundzība, pārvēršot Beļģiju par savu vasaļvalsti, pievienojot sev Francijas apgabalus. 1915. g. tās mērķis bija iekarot Poliju, Lietuvu, Kurzemi, bet 1917. g. jau visu Baltiju un Ukrainu.

Krievija vēlējās sagrābt Turcijai piederošo Dardaneļu un Bosfora jūras šaurumu, anektēt Galīciju un iegūt kundzību Balkānos. 1917.g. par tās mērķi kļuva pašas valsts saglabāšana.

Francija vēlējās atgūt Elzasu un Lotringu, atjaunot Beļģijas valsti, kā arī anektēt dažas Vācijai piederošās teritorijas.

Lielbritānija neatbalstīja Francijas plānoto Reinas kreisā krasta aneksiju, jo bija pret Francijas hegemoniju kontinentālajā Eiropā. Tā vēlējās likvidēt Vācijas konkurenci pasaules tirdzniecībā, anektēt tās kolonijas un kopā ar Franciju sadalīt Turciju.

ASV nevēlējās pieļaut Vācijas uzvaru, lai nezaudētu Antantes valstīm piešķirtos aizdevumus miljardu dolāru vērtībā, kā arī vēlējās panākt vadošo lomu pasaules lielvalstu vidū.

Pēc kara vešanas formām un kara gaitas Pirmo pasaules karu

var iedalīt 3 posmos:

1914. – 1915. gads – manevrēšanas karš un pāreja uz pozīciju karu;

1916. – 1917. gads – pozīciju karš;

1918. gads – kara noslēgums.

Karš no 1914. – 1915. gadam

Kara pirmajā posmā izveidojās 2 galvenās frontes: Austrumu un Rietumu fronte.

Rietumu fronte stiepās 700 km garumā no Ziemeļjūras līdz Šveicei. Tajā Vācijas armija cīnījās ar britiem un frančiem. Austrumu fronte stiepās 1200 km garumā no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Tajā Krievijas armija cīnījās ar Vācijas un Austroungārijas spēkiem.

Ģenerāļa Šlīfena izstrādātajā Vācijas ģenerālplānā bija paredzēts caur Beļģiju iebrukt Francijā un sakaut to. Tad uzbrukt Krievijai. Tomēr Vācijai neizdevās ielauzties Ziemeļfrancijā. Kaujā pie Marnas upes, kurā piedalījās aptuveni 2 milj. vīru, vācu uzbrukums tika apturēts. Rezultātā Rietumu frontē sākās pozīciju karš ar 600 km garu frontes līniju, kas 3 gadu garumā gandrīz nemainījās.

17. augustā Krievijas armija iebruka Austrumprūsijā un Vācijai vajadzēja daļu armijas sūtīt uz Austrumu fronti cīņai pret Krieviju, līdz ar to Vācija neizdevās izvairīties no cīņas divās frontēs. Krievija iebruka arī Austroungārijā, ieņemot lielu daļu Galīcijas.

1914. g. karā iesaistījās Osmaņu impērija, pret kuru Krievija karoja Kaukāzā, bet Anglija Mezopotāmijā un Sīnajas pussalā. 1915.g. Vācija un Austroungārija Austrumu frontē cerēja sakaut Krieviju. Neskatoties uz teritoriju un daudzu karavīru zaudēšanas, Krievija no kara neizstājās.

1915.g. Trejsavienībai pievienojās Bulgārija, kura kopā ar Austroungāriju sakāva Serbiju. SavukārtItālija iesaistījās karā Antantes pusē, cerot uz Austroungārijai piederošās Tiroles un Triestes iegūšanu.