Saules sistēmas rašanās un objekti.

     Ir uzskats, ka Visums ir radies aptuveni pirms 13 miljardiem gadu milzīgā eksplozijā, ko sauc par Lielo sprādzienu. Telpā bija ieslēgts milzīgs enerģijas daudzums; tad niecīgā sekundes daļā tas izpletās, un radās Visums.

    Pastāv daudz dažādu teoriju, kā radusies Saules sistēma. Aptuveni deviņus miljardus gadus pēc Lielā Sprādziena, t.s., pirms 4,6 miljardiem gadu, notika Mazais Sprādziens. Triecienvilnis saspieda blīvu, molekulāru daļiņu gāzes mākoni, kas sarāvās. No tā lielākās daļas izveidojās Saule, bet no atlikuma - gāzes un putekļu disks. Disks sadalījās atsevišķos sablīvējumos, kas, savstarpēji saduroties, auga arvien lielāki, līdz no tiem izveidojās planētas* , pavadoņi*, asteroīdi* un citi mazie Saules sistēmas objekti. Saules sistēma sastāv no Saules un planētām, uz kurām iedarbojas Saules gravitācijas spēks, 166 dabiskajiem pavadoņiem, piecām pundurplanētām*, asteroīdiem, Koipera joslas* objektiem, komētām, meteoriem* un starpplanētu putekļiem.

      Saule ir zvaigzne*. Tā ir Saules sistēmas centrālais un lielākais ķermenis. Tajā koncentrēti ~ 99,9 % Saules sistēmas masas. Saules enerģijas avots ir kodoltermiskās reakcijas, kurās ūdeņradis pārvēršas hēlijā un atbrīvojas milzīgs enerģijas daudzums. Gāzes spiediens cenšas Sauli izplest, taču Saule saglabā līdzsvaru, jo gravitācijas spēki, savukārt cenšas Sauli saspiest. Saule izstaro galvenokārt gaismu, siltumu un ultravioleto starojumu, nedaudz arī radioviļņus, rentgenstarojumu un gamma starojumu.

     Secībā no Saules planētas izvietotas šādi: Merkurs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns. Lielākajai daļai planētu ir viens vai vairāki pavadoņi. Katra planēta atrodas no Saules aptuveni divas reizes tālāk nekā iepriekšējā. Tas nozīmē, ka Saules sistēmas iekšējā daļā planētas izvietotas blīvāk. Neraugoties uz to, attālums starp tām ir desmitiem miljonu kilometru. Attālumi starp planētām Saules sistēmas ārējā daļā sasniedz miljardus kilometru. Planētu orbītas atrodas aptuveni vienā plaknē. Visas planētas kustas ap Sauli tās gravitācijas spēka iedarbībā pa eliptiskām orbītām. Planētu kustība ap Sauli notiek saskaņā ar vācu astronoma Johannesa Keplera formulētajiem likumiem, kas izriet no vispasaules gravitācijas likuma.

Saules sistēmas objekti

Saule

Iekšējās planētas

1. Merkurs

2. Venera

3. Zeme

Mēness

4. Marss

Foboss, Deimoss

Asteroīdu josla

Cerera, Pallāda, Jūnona, Vesta

Ārējās planētas

5. Jupiters

Jo, Eiropa, Ganimēds, Kallisto

6. Saturns

Tētija, Diona, Reja, Titāns, Japets, Mimass, Hiperions, Fēbe,Jānuss, Epimētejs, Prometejs

7. Urāns

Miranda, Ariels, Umbriels, Titānija, Oberons

8. Neptūns

Tritons, Protejs, Nereīda

Transneptūna objekti, Koipera josla

Plutino

Plūtons (Harons) Iksions, Orks

Kvavars, Varuna, 2003 UB313

Sedna

Orta mākonis

Saules sistēmas planētu raksturojums

Merkurs

    Merkurs ir mazākā Zemes grupas planēta, Merkura ekvatoriālais diametrs ir aptuveni 4 879,4 km, tas ir 0,38 Zemes diametri. 70% Merkura sastāva sastāda metāliski materiāli un atlikušos 30% - silikātieži. Merkurs ir otra blīvākā planēta Saules sistēmā - 5,43 g/cm³ (mazliet mazāk par vidējo Zemes blīvumu). Merkura lielais blīvums sniedz ziņas par tā iekšējo uzbūvi un blīvums tiek izskaidrots ar salīdzinoši masīvu kodolu, kas varētu sastādīt līdz pat 42% no visa planētas tilpuma (Zemes kodols sastāda tikai 17% no visas planētas tilpuma). 30 gadus tika uzskatīts, ka Merkura kodols ir cietā formā, jo tik mazai planētai tas nevarētu būt šķidrs. 2007. gada maijā iznākušajā žurnālā Science publicēts raksts, kurā ziņots, ka NASA zinātnieki, izmantojot precīzus radarus, noteikuši, ka planētai ir šķidrs kodols. Šķidrā kodola eksistenci pierādījuši arī Kornela universitātes pētnieki. Kodola izmēri sasniedz gandrīz 2000 kilometrus rādiusā, to sedz apmēram 600 kilometrus biezs mantijas slānis. Pastāv vispāratzīts uzskats, ka Merkura pirmsākumos tas bijis vismaz 2 reizes masīvāks, taču tad tas saskrējies ar masīvu objektu, kura svars bijis vismaz 1/6 Merkura svara un trieciena rezultātā zaudējis lielu daļu no sava materiāla (tas varētu izskaidrot nesamērīgi lielo kodola izmēru - kādreiz planēta bijusi lielāka). Mantiju sedz apmēram 200 kilometrus bieza garozas kārta, kas ir diezgan rievota, ar daudziem kritumiem un ģeoloģiskiem formējumiem, tas tiek izskaidrots ar to, ka pēc tam, kad garoza jau bija sacietējusi, Merkura mantija un kodols turpināja atdzist un sarāvās izmēros, attiecīgi "saraustot" garozu.  Merkurs satur daudz dzelzs (salīdzinoši pat vairāk par visām citām Saules sistēmas planētām) un tas tiek izskaidrots ar iepriekš pieminēto sadursmes iespēju, kad akmeņainā virskārta tika triecienā zaudēta.

Merkura uzbūve

1. 100—200 km bieza garoza
2. 600 km bieza mantija
3. Kodols (rādiuss 1,800 km)

Merkura magnētiskais lauks

      Merkuram ir relatīvi spēcīgs, globāls magnētiskais lauks, ko rada planētas dzelzs kodols un, ņemot vērā atklājumus, ka Merkura kodols ir šķidrs, tad magnētiskais lauks rodas darbojoties dinamo principam . Ievērojamās orbītas ekscentritātes dēļ Saules radīto paisuma spēku iedarbības izmaiņas uz Merkuru varētu dot enerģiju Merkura kodolam un uzturēt to šķidru. Magnētiskais lauks ir nosacīti vājš (pēc Mariner 10 datiem - tikai 1,1% salīdzinājumā ar Zemes magnētisko lauku) Lauks visspēcīgākais ir Merkura ekvatoriālajos reģionos. Merkura magnētiskais lauks ir bipolārs un gan Mariner 10 gan MESENGER iegūtie dati apliecina, ka lauks ir stabils.  Merkura magnētiskais lauks ir pietiekoši spēcīgs lai novirzītu Saules vēju apkārt planētai tā veidojot magnetosfēru. Daļa Saules vēja daļiņu tiek notvertas magnetosfērā un izraisa magnētiskā lauka svārstības, kuras reģistrējā Mariner 10 aparāts. 2008. gada 6. oktobrī MESSENGER aparātam otro reizi pārlidojot Merkuru, magnētiskajā laukā tika novēroti virpuļi, apmēram 800 kilometrus plati magnētiskā lauka veidojumi, kas veidojas savienojoties Saules vēja deformācijām ar Merkura magnētisko lauku, tā veidojot nosacītos lauka kropļojumus. Merkura magnētiskajā laukā veidojoties virpuļiem tas tiek deformēts un Saules starojums var tieši sasniegt Merkura virsmu.

Venēra

Venera Saules sistēmā ir otrā planēta no Saules. Tā ir viena no Zemes grupas planētām. Venera ir trešais spilgtākais objekts (spilgtākie ir Saule un Mēness) pie debess sfēras. Veneras orbīta atrodas Zemes iekšējā orbītā, attālums līdz Venerai mainās no 45 līdz 259 milj. kilometru. Venera apriņķo Sauli reizi 224,65 Zemes dienās, bet apgriežas ap savu asi tikai 243 dienās. Tā kā vidējais attālums no Saules līdz Venerai ir 108,2 milj. km, tad Venera saņem no Saules vismaz divas reizes vairāk saules enerģijas nekā Zeme, turklāt siltumnīcas efekta rezultātā planētas temperatūra pieaug līdz 730K (450 °C). Oglekļa dioksīda blīvie mākoņi labi laiž cauri Saules redzamo gaismu, bet aiztur no planētas atstaroto siltumu, kā rezultātā planētas temperatūra krasi pieaug.

Veneras simbols ir romiešu dievietes Veneras spoguļattēls: aplis ar nelielu krustu apakšā

Fiziskie parametri

Atmosfēra

Venerai ir atmosfēra, kas satur galvenokārt oglekļa dioksīdu (96,5%) un nedaudz slāpekļa (3,5%). Virs šī slāņa atrodas bieza mākoņu sega, kas pārklāj visu planētu. Tā sastāv no sēra dioksīda un sērskābes pilieniem, kas radušies, saules stariem iedarbojoties uz atmosfērā esošo ogļskābo gāzi, sēru un ūdens tvaikiem. Veneras atmosfēra griežas ātrāk par pašu planētu (virs Veneras ekvatora 65—70 kilometru augstumā vējš sasniedz 300 km/h lielu ātrumu planētas ass kustības virzienā). Atmosfēras spiediens 90 reizes pārsniedz Zemes atmosfēras spiedienu (tāds spiediens ir Zemes okeānā 900 m dziļumā). Turklāt uz planētas virsmas nokrišņu veidā nonāk sērskābes lietus. Veneras atmosfēras augšējos slāņos ļoti nelielos daudzumos sastopams arī ūdens tvaiks un skābeklis.

Virsma

Venerai ir lēna rotācija atpakaļ (pulksteņa rādītāja virzienā), kas nozīmē, ka tā griežas no austrumiem uz rietumiem, nevis no rietumiem uz austrumiem, kā vairums citu lielāko planētu (Plutonam un Urānam arī ir atpakaļ rotācija, jo Urāna slīpums ir 97,68 grādi un tas gandrīz guļ uz orbītas plaknes). Nav zināms, kāpēc Venera rotē pretēji, viena no versijām ir, ka senos laikos Venerā ir ietriecies liels meteorīts.

Zeme

Zeme ir trešā planēta Saules sistēmā, skaitot no Saules, kā arī piektā lielākā planēta. Saules sistēmā, lielākā planēta no Saules sistēmas iekšējām planētām. Zemei ir viens dabiskais pavadonis — Mēness.

Zemes masa ir 5,9742×1024 kg, tā ir visblīvākā planēta Saules sistēmā. Ik dienas Zeme kļūst smagāka par vairākiem simtiem tonnu pateicoties nokritušajiem meteoriem un kosmiskajiem putekļiem. Šis pieaugums neveido jūtamu Zemes masas pieaugumu. Zeme izveidojusies apmēram pirms 4,54 miljardiem gadu (4,54 × 109 gadi ± 1%) un tās dabiskais pavadonis Mēness sāka riņķot pa savu orbītu pirms 4,53 miljardiem gadu. Pašlaik Zeme ap Sauli apriņķo 365,25 dienās. Planētas maksimālais slīpums attiecībā pret rotācijas plakni ir 23,4°.

Zeme ir vienīgā zināmā planēta, uz kuras atrodas ūdens šķidrā stāvoklī. Zeme ir vienīgais zināmais debess ķermenis Visumā, kur ir attīstījusies un eksistē dzīvība un kur ir saprātīgas būtnes — cilvēki. Zemes unikalitāti nosaka tas, ka tai ir magnētiskais lauks un slāpekļa—skābekļa atmosfēra, kuri aizsargā Zemes virsmu no dzīvībai kaitīgās Saules radiācijas daļas. Atmosfēras apvalks aizsargā Zemi arī no daudziem mazajiem meteorītiem, kuri, ielidojot atmosfērā, sadeg.

Cita Zemes īpatnība, kas to atšķir no pārējām apzinātajām planētām, ir Zemes garozas tektoniskā aktivitāte. Zemes garozai ir divi galvenie veidi — okeāniskā Zemes garoza un kontinentālā Zemes garoza. Abu veidu Zemes garozas atrodas nepārtrauktā kustībā un to kustība arī nodrošina Zemes ekosistēmas stabilitāti un attīstību. 71% Zemes virsmas klāj okeāni, bet atlikušo daļu sastāda kontinenti un salas.

Pirmais Zemes attēls no kosmosa tika iegūts 1959. gadā no Explorer 6 pavadoņa. Jurijs Gagarins bija pirmais cilvēks, kas ieraudzīja Zemi no kosmosa 1961. gadā. Savukārt Zemes uzaušanu no Mēness apvāršņa pirmā ieraudzīja Apollo 8 komanda 1968. gadā

Magnētiskais lauks

Zemes magnētiskais lauks pēc formas ir magnētiskais dipols. Pašlaik magnētiskie poli atrodas netālu no planētas ģeogrāfiskajiem poliem. Saskaņā ar dinamo teoriju Zemes magnētisko lauku rada izkusušais mantijas augšējais slānis, kur siltums rada mantijā esošā materiāla, kam piemīt elektrības vadītspēja, konvekcijas plūsmu. Tādējādi šajā mantijas slānī rodas spēcīga elektriskā strāva, kas rada magnētisko lauku.

Van Allena radiācijas jostas

Konvekcijas plūsma mantijā ir haotiska un periodiski mainās. Rezultātā vidēji ik pēc 700 000 gadiem notiek Zemes magnētiskā lauka reversija (apvērsums).

Magnētiskais lauks rada magnetosfēru, kas atvaira lielu daļu Saules vēja daļiņu. Saules pusē esošā Saules vēju atvairošā magnetosfēras fronte atrodas aptuveni 13 Zemes rādiusu attālumā. Zemes magnētiskā lauka un Saules vēja sadursme rada Van Allena radiācijas jostas — divas koncentriskas joslas — slāņus, kas sastāv no jonizētām daļiņām. Jonizētais kosmiskais starojums tuvāk Zemei nokļūst tikai polārajos apvidos, kur saskaroties ar atmosfēras augšējiem slāņiem rada no Zemes saskatāmu krāšņu parādību — ziemeļblāzmu

.

Marss

Marss ir Saules sistēmas ceturtā planēta, kuru nereti dēvē arī par "Sarkano planētu".Marss nosaukts romiešu kara dieva vārdā. Marsam ir divi pavadoņi — Foboss un Deimoss. Marss pieder pie Zemes grupas planētām.

Marsa diametrs ir apmēram 6 792,4 kg, tas ir aptuveni divreiz mazāks nekā Zemei. Marsam ir relatīvi blīva atmosfēra, kas gan sastāv lielākoties no oglekļa dioksīda (95,32%), slāpekļa (2,7%), argona (1,6%) un skābekļa (0,13%). Marsa virsmas vidējā temperatūra ir −63 °C. Marsa diennakts garums ir aptuveni 24,6 stundas.

Fiziskie raksturlielumi

Pēc izmēriem Marss ir gandrīz divreiz mazāks par Zemi; tā ekvatoriālais rādiuss ir 3396,9 km. jeb 53,2% no Zemes rādiusa. Marsa virsmas laukums apmēram atbilst Zemes sauszemes laukumam. Marsa polārais rādiuss ir apmēram par 20 km. mazāks par ekvatoriālo.

 Marsa diennakts jeb sols ilgst 24 stundas 37 minūtes un 35,24409 sekundes, kas ir tikai par 2,7% vairāk par Zemes diennakti. Marsa gads ilgst 668,6 solus. Marss griežas ap savu asi, kuras slīpums pret orbītas plakni ir 25,19° leņķī. Šis griešanās ass slīpums nodrošina uz planētas gadalaiku maiņu. Turklāt orbītas ekscentritāte rada lielu atšķirību starp gadalaiku ilgumiem. Tādējādi, ziemeļu puslodes  pavasaris un vasara kopā ilgst 371 solu, t.i. būtiski pārsniedzot pusi no Marsa gada. Tajā pat laikā tie iekrīt laikā, kad Marss ir vistālāk no Saules. Tāpēc Marsa ziemeļu puslodē vasara ir gara un vēsa, bet dienvidu puslodē īsa un silta.  

Jupiters

Vispārīga informācija

Jupiters parasti ir ceturtais spožākais objekts pie debesīm (aiz Saules, Mēness un Venēras); lai gan dažkārt Marss var pārspēt Jupiteru spožumā, kas gan notiek tikai opozīcijas laikā.

Aptuvens Zemes izmēru salīdzinājums ar Jupiteru, un tā Lielo sarkano plankumu

Jupiters ir 2,5 reizes masīvāks par visām pārējām Saules sistēmas planētām kopā ņemot, tā masa ir tik liela, ka baricentrs starp Sauli un Jupiteru atrodas virs Saules virsmas (1,068 Saules rādiusi no Saules centra).

Tā masa ir 318 reizes lielāka par Zemes masu, pēc diametra tas ir 11 reizes lielāks un tilpums ir aptuveni 1300 reizes lielāks nekā Zemei, kas to padara par lielāko planētu saules sistēmā. Ja Jupiters būtu vēl aptuveni 10 reizes lielāks, tad dzīļu temperatūra būtu piemērota kodolu sintēzes procesiem. Diezgan dabiski, ka lielā Jupitera gravitācija ir lielā mērā ietekmējusi Saules sistēmas izveides procesus: lielākajai daļai planētu orbītas atrodas tuvāk Jupitera orbitālajai plaknei nekā Saules ekvatoriālajai plaknei (Merkurs ir vienīgā planēta kuras orbitālā nobīde ir tuvāk Saules ekvatoram), lielākā daļa no īsā perioda komētām pieder pie Jupitera grupas (pateicoties gan Jupitera masai gan orbitālajam ātrumam), Kirkvuda sprauga asteroīdu joslā ir radusies pateicoties pamatā Jupiteram, un pat tiek domāts, ka Jupiters ir bijis atbildīgs par agrīno asteroīdu triecieniem iekšējai Saules sitēmai pirms aptuveni 3,8—4 miljardiem gadu. Virsmas temperatūra ir ap −130 °C (140 K). Jupiteram ir spēcīgs magnētiskais lauks. Ārējā gāzveida atmosfēra sastāda 2% no Jupitera rādiusa, satur 77% H un 20% He, pārējais amonjaks un metāns. Dziļāk viela paliek blīvāka, zināmā mērā līdzinoties šķidrumam (attālumi starp molekulām ir tuvi pašu molekulu izmēriem), bet bez robežvirsmas ar atmosfēru; šī sfēra aizņem 22% no planētas rādiusa, bet apmēram pusi no tā — metālizētā ūdeņraža sfēra, kura rada spēcīgo planētas magnētisko lauku. Dzelzs—silikātu kodols aizņem 1/4 daļu no Jupitera rādiusa, tā temperatūra sasniedz 25000 K, spiediens 5 milj. MPa. Daži speciālisti turpretī uzskata, ka Jupiteram dzelzs—silikātu kodola vispār nav. Jupiters uzskatāms par kaut ko vidēju starp pundurzvaigznīti un Zemes tipa planētām.Uz jupitera pavadoņiem var atrasties dzīvība.

Saturns

Saturns, viena no milzu planētām, ir Saules sistēmas planēta — sestā no Saules. Tā ir otra lielākā Saules sistēmas planēta, nosaukta romiešu dieva Saturna vārdā. Saturna īpaša pazīme ir tā gredzens, kas sastāv no ledus un putekļiem. Saturnam ir daudz pavadoņu — 61.

Skats uz Saturnu caur mūsdienu teleskopu (pa kreisi) un caur Galileja laika teleskopu (pa labi).

Saturna ekvatoriālais diametrs ir 120 536 km, tas ir 9,45 reizes lielāks nekā Zemei. Saturna virsmas vidējā temperatūra ir 143 kelvini. Saturnam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija.

Saturna astronomiskais simbols ir . Tas attēlo dieva Saturna sirpi.

Kopš 2004. gada Saturnu pēta zonde Cassini no planētas orbītas.

Saturna rinķī var atrasties dzīvība!
 

Urāns

Urāns, viena no Saules sistēmas milzu planētām, ir septītā planēta no Saules. Tā ir trešā lielākā Saules sistēmas planēta pēc diametra un ceturtā lielākā pēc masas. Urāns ir nosaukts grieķu dieva Urāna vārdā.

Urāns (apakšā) salīdzinājumā ar Zemi (augšā).

Urāna ekvatoriālais diametrs ir aptuveni 51 118 km, tas ir 4 reizes lielāks nekā Zemei. Urāna virsmas vidējā temperatūra ir 68 kelvini. Urānam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija.

Urānam ir divi astronomiskie simboli. attēlo stilizētu H burtu (par godu Urāna atklājējam Viljamam Heršelam), savukārt tāpat kā Marsa simbols simbolizē vīrišķo.

Neptūns

Neptūns ir viena no Saules sistēmas milzu planētām un astotā planēta no Saules. Neptūns ir nosaukts romiešu jūras dieva Neptūna vārdā. Neptūns tika atklāts 1846. gadā, taču jau iepriekš matemātiķi Urbēns Leverjē un Džons Adamss bija noteikuši tā orbītu. Lai arī Neptūns izmēra ziņā ir mazāks kā Urāns, Neptūna masa ir lielāka par Urāna masu. Neptūnam ir 14 pavadoņi. Tam ir arī vismaz 3 planetārie gredzeni.

Neptūna izmēru salīdzinājums ar Zemi.

Neptūna ekvatoriālais diametrs ir 49 528 km, tas ir 3,8 reizes lielāks nekā Zemei. Neptūna virsmas vidējā temperatūra ir 53 kelvini (−220 °C). Neptūnam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija. Planētas vidējais attālums no Saules ir 30,1 AU, kas nozīmē, ka Neptūns atrodas teju 30 reizes tālāk no Saules nekā Zeme. Neptūna astronomiskais simbols ir , tas attēlo dieva Neptūna trijzari.

Plutons

Plutons jeb 134340 Pluto ir pundurplanēta Saules sistēmā. To 1930. gadā atklāja amerikāņu astronoms Klaids Tombo (Clyde Tombaugh), un līdz pat 2006. gadam tā tika uzskatīta par devīto Saules sistēmas planētu, bet 2006. gada augustā Starptautiskās Astronomiskās apvienības 26. Ģenerālajā asemblejā tika nolemts to uzskatīt par pundurplanētu. Pēc pārklasifikācijas Plutons tika iekļauts mazo planētu sarakstā ar numuru 134340. Plutona lielākais pavadonis ir Harons.

Fizikālās īpašības

Plutons un Hārons salīdzinājumā ar Zemi un Mēnesi.

Plutona vidējais attālums līdz Saulei ir 5,913 miljardi km vai 39,53 av, taču orbītas lielās ekscentricitātes dēļ attālums mainās no 4,425 līdz 7,375 miljardiem km (29,6 — 49,3 av) Saules gaisma līdz Plutonam nonāk apmēram piecās stundās. Plutona orbīta ir neparasta ar to, ka daļa atrodas tuvāk Saulei nekā Neptūna orbīta. Rezultātā sanāk tā, ka perihēlijā Plutons ir priekšpēdējā planēta, pēc attāluma no Saules (tā tas bija no 1979. gada 7. februāra līdz 1999. gadam). Taču Plutona un Neptūna orbītas nekrustojas, jo Plutona orbītas slīpums pret ekliptiku ir 17,150.

1990. gadu vidū Habla kosmiskais teleskops ieguva pirmos Plutona virsmas uzņēmumus, kuros redzami tumši un gaiši plankumi. Plutona orbītas sasvere ir 122,50, tādējādi Plutons tāpat kā Urāns rotē "guļot uz sāniem". Plutona rādiuss ir 1137±8 km, apmēram 2/3 Mēness rādiusa.

Planētai ir retināta atmosfēra, kuras biezums un blīvums mainās atkarībā no Saules tuvuma. Atmosfēru atklāja 1988. gadā, kad tas bija priekšā zvaigznei. Visdrīzāk, ka atmosfēra pastāv tikai perihēlija tuvumā, un, attālinoties no Saules, gāzes, kas veido atmosfēru, sasalst. Atmosfēru veido slāpeklis kopā ar oglekļa monoksīdu un metānu. Atmosfēras spiediens tiek vērtēts kā daži desmiti mikrobāri līdz dažiem mikrobāriem.

Plutona virsma fotogrāfijās izskatās sarkanīga, kas, iespējams, norāda uz organiskiem savienojumiem, kuri Saules ultravioletā starojuma iedarbībā veidojas no slāpekļa, metāna un oglekļa monoksīda. Planētas atstarotājspēja mainās no 0,3 līdz 0,5. Habla iegūtajos uzņēmumos ir redzamas polārās segas, visdrīzāk no sasaluša slāpekļa. Tumšākie apgabali visdrīzāk ir metāna slānis. Planētas kodols visdrīzāk varētu būt no silikātiem un tas, iespējams, ir diezgan liels — ar rādiusu līdz 885 km, jo tas izskaidrotu planētas diezgan lielo blīvumu — 2,1 g/cm³. Planētas masa ir apmēram 1,27×1022 kg. Brīva kritiena paātrinajums uz Plutona ir 0,66 m/s².

Plutons saņem apmeram 1600 reižu mazāk Saules gaismas nekā Zeme. Temperatūra uz planētas virsmas mainās no 37 līdz 63 °K (siltāki parasti ir tumšie apgabali).

Pavadoņi

Plutonam pašlaik ir zināmi pieci pavadoņi. Lielākais no tiem ir Harons, tā diametrs ir nedaudz mazāks par pusi no paša Plutona diametra, un masu attiecība ir 1:10; daži astronomi sistēmu Plutons-Hārons sauc par dubultplanētu sistēmu.

Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Harons ir vienīgais Plutona pavadonis, bet 2005. gada maijā ar Habla kosmisko teleskopu tika atklāti vēl divi pavadoņi, kuriem piešķīra pagaidu apzīmējumu S/2005 P 1 un S/2005 P 2. To diametrs ir aptuveni 100—150 km. 2006. gada jūnijā tiem tika piešķirts oficiāls nosaukums Nikte (Nix) un Hidra (Hydra).

2011. gada vasarā ar Habla kosmisko teleskopu tika atklāts ceturtais pavadonis, kuram dots pagaidu nosaukums P4. Pavadoņa diametrs tiek lēsts no 13 līdz 34 km un tas atrodas starp Niktes un Hidras orbītām. 2012. gadā jūlijā tika paziņots par piektā Plutona pavadoņa atklāšanu. Jaunatklātais pavadonis tika nodēvēts par P5. Tas ir neregulāras formas objekts, kura diametrs ir tikai 10 līdz 20 km.

2013. gada 2.jūlijā Starptautiskā Astronomiskā apvienība paziņoja, ka pavadoņi P4 un P5 oficiāli nosaukti par Kerberu un Stiksu.