2. NAKTS

Pēc pagājušās nakts domāju, ka tā nebija laba doma šeit apmesties. Tāpēc te arī neviens nebija. Nebrīnos kāpēc visi meta līkumu šai viesnīcai. Kad vecāki pamodās, es viņiem uzreiz pastāstiju par pieredzēto! Kā jau pieaugušie, viņi neticēja tādiem stāstiem, līdz pamodās māsa. Viņai pār muguru bija novilgtas nagu pēdas. Ieskrāpēts ļoti dziļi. Mēs pat brīnijāmies kā viņa to nejuta guļot. Pārbaudījām gultu. Tajā nekā nebija gas to varētu izdarīt. Ieskrāpēts bija dziļi bet tas nebija nekas nopietns ka būtu jāsauc ātrie.

Mēs sakravājāmies. Jau gatavojāmies iet ārā. Atveram durvis, ļoti dīvaini. Šīs durvis iepriekš veda uz kopējo gaiteni. Tagad tur ir dzīvojamā istaba. Māja pati par sevi pārvietojas? Tam pat es nespēju noticēt. 

Pēķšņi gar istabu paslīdēja balta ēna. Kliedziens. Visi nokritām zemē. Pēdējais ko atceros, bija saplīstošas vāzes skaņa.

Pamodāmies no kliegšanas. Tā bija mazā māsa, viņai bija pārsista galva. Laikam no kritiena pret zemi. Tēvs gribēja piezvanīt ātrajiem, bet nebija zonas. 

Ātri iegājām atpakaļ mūsu istabā un aizvērām durvis jo dzirdējām soļus. Tie bija blakus istabiņā, devītajā. Pēķšņi izdzisa gaisma. Visi nobijāmies. Kad tā atkal iedegās, mēs vairs nebijām savā nummuriņā. Mēs bijām pilnīgi baltā istabā. Mums arī bija baltas drēbes. Nesen lasiju ka šādi kara laikā mēģināja cilvēkus padarīt trajus. Tagad varu teikt ka šī metode var iedarboties.

Mēs baltajā istabā nosēdējām kādas 2 stundas līdz atkal izdzisa gaisma. Kad tā iedegās mēs atkal bijām mūsu nummuriņā. Mēs jau domājām ka drīz mirsim jo šādi parasti nenotiek un vienkārši netiek cilvēki atbrīvoti. 

Dzirdot skaļus soļus skrienam uz mūsu pusi mēs visi noraustjāmies. Pēķšņi māsa vienkārši noģība, un pārstāja elpot...

Vajag 3. nakti?