Kas un kā notika tajā 1949. g. 25. marta piektdienā Lietuvā, varu tikai aprakstīt no manu vecāku vēlāk atstāstītā.
Tas esot bijis agri no rīta ap pieciem. kad atskanējuši skaļi klauvējieni atvērt durvis varas pārstāvjiem. Ienākuši vairāki bruņoti, armijas formās tērpti vīri un paziņojuši, ka VECĀKI tiek deportēti. Dažu stundu laikā varot sakravāt nepieciešamo apģērbu un pārtiku līdzņemšanai.
Sākumā veiktas nesaprotamas darbības, kas izskatījiesi pēc kratīšanas - izvandīja atvilknes, skapjus, gultas. Virsnieks atradis manu fotogrāfiju, kratījis mammai pie sejas un kliedzis : gde tvoja doč?(kur ir tava meita?)
Mamma atbildējusi - neskažu.(neteikšu)
-Jesļi neskažeš, streļatj budu,( ja neteiksi, šaušu)- un izvilcis pistoli.
Mamma mierīgi atbildējusi - streļai!(šauj). Arī brāļa atrašanās vietu Mažeiķos viņam neizdevās uzzināt. Tad šis sulīgi nolamājies un izgājis ārā.
Ienācis cits un atkal sācis vandīties un kaut ko meklēt.
Atradis naudas paciņu - to naudu ko nesen vecāki bija saņēmuši par pārdoto govi. Tajā brīdī neviena cita tuvumā nav bijis kā tikai mamma un viņš.Te nu noticis kas pavisam negaidīts. Pienācis pie mammas, parāvis mammai blūzi vaļā un naudas paciņu žigli iebāzis mammai azotē zem drēbēm, paklusu sakot: molči, prigoditsa! (kluē, noderēs!). Tā patiešām noderēja, jo bija paredzēta brāļa šoferu kursu apmaksai. To vecāki atsūtīja brālim jau no Sibīrijas.
Lai vecāku steigā sakravātās mantas nogādātu dzelzceļa stacijā, bija norīkots kaimiņš ar zirga pajūgu. Arī mammai pusguļus atļāvuši braukt ratos kopā ar mantām, jo paiet un sēdēt pēc slimnīcas procedūrām viņa vēl nevarēja. Izbraukuši uz lielā ceļa, vēl gaidījuši līdz pusdienlaikam, kamēr pievienojas pārējās deportējamās ģimenes. Tām laikam bijis dots lielāks laiks mantu sakravāšanai. Kā mamma vēlāk teica, ka steigā paņēmuši daudz nevajadzīgu lietu, bet nepieciešamākās palikušas mājās. Uz ceļa, gaidot pārējos, vēl tuvumā dzīvojošā bijušā strādnieka sieva kartupeļu maišeli atnesusi un apsardze to ļavusi pievienot pārējām mantām.
No mūsu tuvākās apkārtnes toreiz deportēja bez manējās vēl divas ģimenes. Dzeņu ģimene - mūsu tuvi dubultradinieki , manas mammas māsīca ar tēva brālēnu. Viņu dēls bija mājās, to paņēma lidzi, bet meita bija izbraukusi un palika. Vēl trešajai latviešu ģimenei arī mājās bijis dēls, kam nācās braukt līdz. Tātad, no tuvākās apkārtnes tajā reizē deportēja trīs latviešu ģimenes, lietuvieši palika neskarti. Par mājās palikušo nebaroto lopu likteni turpmākajās dienās šoreiz nestāstīšu, to varam tikai iedomāties.
Man šis rīts Aucē bija līdzīgs citiem pavasara vējainiem un saulainiem rītiem, kad neko ļaunu nenojaušot, devos uz skolu. Arī skolā viss bija kā parasts. Pirmās nojausmas par kaut ko ārkārtēju radās, kad pa klases logu ieraudzījām bruņotus vīrus armijas formās nākam uz skolu, tad ar skolas somu rokā aizveda vienu no vecākās klases zēniem. Arī tad vēl īsti nesapratām notiekošo. Klīda valodas, ka pie stacijas esot daudz pajūgu un armijnieku, uz sliedēm esot arī jocīgi, aizrestoti vagoni un iekšā cilvēki. Stacija no skolas būtu saredzama, ja nebūtu starpā upīte, kuras krasti aizauguši ar krūmiem un neko neļauj saskatīt. Pēc stundām, ziņkāres dzīti , devāmes uz staciju no otras puses, bet redzot no attāluma tur notiekošo, sabijāmies un steidzāmies uz mājām Vītiņu ielā. Mājās jau no skolas bija pārnācis saimnieces dēlēns Valdis un teica, lai nekur neeju, jo mani meklē.
