Manuprāt, būtu ļoti žēl nodzīvot dzīvi un secināt: ''AK, Dievs, man bija dota iespēja, bet es nobijos un neriskēju''

Ir muļķīgi domāt, ka gars kļūs stiprs un spēcīgs, pastāvīgi domājot par bailēm un nespēku!


Fragments no: ''Mana dzīves grāmata - Jānis Ozols''
• Katram cilvēkam dzīvē ir savas problēmas. Kad pienāk laiks konkrētajai - nepatīkamajai situācijai (pārbaudījumam), tad atliek:

1. Nožēlot izdarīto, pārmest sev, ka nerīkojos pareizi, domāt, ka tagad esmu slikts cilvēks. Neesmu pelnījis to ko tik ļoti vēlējos. Rezultātā, notiek ātra attālināšanās no sava mērķa.
Un mērķa zaudēšana labākajā gadījumā noved pie zālītes pīpēšanas katru dienu ar mērķi atslēgties no nepatīkamā. Tas salīdzinoši ir vislabāk.
Tad alkoholiķi nebeidz sev pārmest, ka viņi neko nav pelnījuši, ka dzīve un visi pārējie ir vainīgi pie šīs radušās problēmas.
Ja pavisam sliktākajā gadījumā - narkotikas! Tad ir vēl daudz, daudz grūtāk iziet no apburtā loka un saskatīt tālu, tālu pazaudēto dzīves mērķi.

Ir 2. iespēja jau no paša sākuma:

Pieņemt nepatīkamo situāciju un pat vēl vairāk pateikties par šo situāciju, jo tā lika mācieties kaut ko ļoti svarīgu tālākai dzīvei.
Tā bija mācība, lai dzīvotu labāk!
Novērtējot situāciju no cita skatu punkta - ar pozitīvām domām un attieksmi viss tālāk atrisinās daudz labāk. No domām vien jau protams, ka nekas nemainās, bet lieta ir tāda, ka no domām izriet mūsu tālākas darbības.
Pozitīvas - labākai dzīvei.
Negatīvas - vēl vienai - sāpīgākai mācībai!