Es zinu, ka var mīlēt tik ļoti, ka sāp,
Kā sāp, kad kādreiz tā vairs nepārnāk,
Kad mīlestība ir sāpes un atmiņu daudz,
Kad ilgoties spēcīgāk - vairs nav ļauts.

Es eju Tevi meklēt uz soliņa mūsu,
Kur zinu, ka kopīgi pārspriedām mūžu,
Es mīlēju godīgi, patiesi un īsti,
Bet patiesi un īsti – Tu mani nepazīsti.

Piedz. 2x
Varam nedomāt, ko var vai nevar sacīt,
Drīkstam pieskarties un ieskatīties acīs,
Bez Tevis mana sirds vēl varbūt kādu brīdi sistu,
Tad tā stātu un līdz ar to es nāvē kristu.

Es apstājos pirms debesīm, lai sadzirdētu vēju,
Es apstājos, lai pateiktu - piedod, es tā negribēju,
Es gribu zilas debesis un mazliet siltu tēju,
Es gribu pateikt Tev tik ļoti to – ko nepaspēju.

Es Tevi redzu vietās un dzirdu visās dziesmās,
Tu esi tā, par kuru mēdzu raudāt dziesmās,
Uz vaigiem asaras, uz pleciem nasta,
Tu esi kā jūra – Tikai bez krasta.

Piedz. 2x
Varam nedomāt, ko var vai nevar sacīt,
Drīkstam pieskarties un ieskatīties acīs,
Bez Tevis mana sirds vēl varbūt kādu brīdi sistu,
Tad tā stātu un līdz ar to es nāvē kristu.